Nekrofileja

Sirdsapziņa..?

Ak, dievs!

Tiešām!?

Nu, paskat, cik jauki viņa guļ bez iekšām!

Tās slīd starp maniem pirkstiem tik liegi...

Es baroju putnus,

Paliek viegli!

Vēlies suši?

Nogriez pats,

Jaunas meitenes maksti!

Lūdzu!

Nekautrējies!

Vēl ko vēlies - saki!

Paldies, labprāt!

Pirms tam neesmu filējis cilvēkus,

Nezinu, kur īsti sākt!

Nekas,

Ķeries klāt, nav grūti!

Griez ar mīlestību!

Jūti!

/Asaris/

Dzīves skola...

Kamēr pieaugušie istabā ar kafijas tasītēm sēdēja,

Tikmēr zēni un meitenes pagalmā paslēpes spēlēja.

-''Tuk, tuk par...'', bet teikumam iztrūka beigas...

Aizrijās.. Ar cirvi!

-''Variet nākt ārā, jo Artūrs izdomāja krāpties!''

Bērni tā arī darīja, jauna spēle var sākties...

-''Paklausies kā Artūra mamma spēlē mums kokli!''

-''Mammu, Artūrs guļ smilškastē ar nošķeltu žokli!''

-''Ne tagad, Anniņ!'', skanēja bez steigas...

-''Mammu, tu dzirdi!?''

Par Anniņas prombūtni, jau visi bērni zināja

Un gaidīja atpakaļ gluži kā ezīti no miglāja...

-''Tādiem, kas sūdzās, šeit dzīve ir grūta!'',

Skanēja balsis, kad viņa tika ierauta aiz stūra;

No bērniem katrs pa reizei ar nazi, nu, dūra,

-''Pilsētas ielas, Anniņ, tev mācību sūta!''

/Asaris/

Izsalkums

Izsalkums...

Mocīja visus, kas atradās telpā - 

Suns žēli skatījās, bērns stūrī raudāja

Tēvs tikai domīgi pa bārdu sev braukāja...

Gāja laiks,

Bet nekas īsti nemainījās - 

Viņš centās tikt galā ar visām savām domām,

Bet izsalkums joprojām šķita līdera lomā!

Bet tomēr...

Kādam tam bija jādara gals.

Un ģimenes galva, nu, piecēlās kājās,

Lai beidzot atkal ieviestu kārtību mājās!

Un tātad,

Virtuvē pēkšņi atsākās rosība

Tomātu pastu, Citronu, ķiploku, sāli...

Tas sākums, lai radītu labu marinādi!

Uz brīdi...

Vīņš īsti nevarēja izlemt.

Atstāt veselu vai arī tomēr gabalos dalīt,

bet ātri saprata, ka tas nebūt nav tik svarīgi,

Visbeidzot...

Gaisā uzvirmoja patīkama smarža.

Domājot par cepeša gandrīzo gatavību,

Vīņš meklēja glāzes, lai servētu vīnu...

Tajā pat laikā...

Aromāts bija ticis līdz istabai.

Un cēla no snaudas mājas saimnieci, Līru,

Kura sajutās lepna par tik gādīgu vīru!

Pēc mirkļa...

Arī, nu, viņa uz virtuvi dodas,

Bet tur viņas sejā izlaužas izbrīna krokas,

No krāsns pretī stiepjas - viņas pašas bērna rokas!

/Asaris/

Pieskāriens

Atceros... 

Lai arī pārstāji runāt un smaidīt jau sen,

Mūsu nākotnei ticēju

Kā stāds, kas jaunus asnus vēl cītīgāk dzen

Un uzticīgi..

Ik rītu joprojām mēdzu mosties Tev blakus,

Pienest brokastis gultā, ķemmēt Tavus melnos matus.

Un kad gatavi bijām, viens otra tuvību baudīt,

Kur radies, kur ne, sāk kāds pie ārdurvīm dauzīt...

Un Tu aizgāji pie viņiem...

Pie vīriem, kas Tevi nevīžīgi iebāza maisā

Es stājos tiem ceļā

Kā karavīrs, ko nebaida ložu spindzoņa gaisā,

Bet nodevīgi..

Paši tuvākie pagrieza savas muguras pret mani,

Sakot: ''Brauksim uz drošu vietu, kur kopā būsiet abi!''

Bet tagad baltā istabā, kur ieslēgts es viens,

Visvairāk man pietrūkst - auksts pieskāriens...

/Asaris/

Aizgāju viens, atnācām divatā!

Vienatnē ar rīta vēju... Es!

Vērojot kā jau labu brīdi cilājas lāpsta,

Iedomājos..!

Nez, kāpēc tomēr vairākumā gadījumu sanāk,

Ka liekas tur, kur neesi, viss vienmēr ir labāk.

(Zem tām skujām, kur neroc, līķi ir svaigāki..)

Neskatoties uz to, ka izskatījās tās krietni zaļāk!

Bet kad zārks beidzot vaļā un skatu mīļoto vaigā,

Nez no kurienes radušies, kapos bērni sāk klaigāt, 

(Un suns arī riet, pat ne viens, bet jau vairāki)

Šķiet iešām būšu trāpījis sliktā vietā un laikā...

Šis tomēr ir savādāk nekā laukos grind'ot pa kūtīm - 

Ja menti noķers, sauli turpmāk skatīšu caur rūtīm. 

(Prātā zibsnī varianti daudzi, bet netop tie skaidrāki)

Bet kārdinājums kaut vai ātri padrāzt starp krūtīm...

''Ja esi grinder'is tad arī esi - meistars savā jomā!'' - 

Tēvs man tā teica! ..ātri kaut kas jāizdomā!

(Skarbos apstākļos jo vairāk, mēs nedrīkstam kļūt maigāki)

Es viņai nogriezu galvu, jo to var paņemt līdzi somā!

Abās pusēs kapsētas vārtiem mūs diskriminē

Tā aklā sabiedrības daļa, kas spēj nesaredzēt 

(un aizspriedumi ar dienām nebūt nekļūst mazāki)

Vienkāršu faktu, ka mirušie vēl nekad nav teikuši ''nē''!

Tagad mājās baudu tēju... Bet!

Tās zilās lūpas šobrīd manu locekli glāsta..!

Iedomājies! 

..tagad tu!

/Asaris/

Noslēpums

Tur ārā, nakts melnumā, vējš dzied savu dziesmu,

bet istabā mierīgi - vēroju kamīnā liesmu;

Un lietus lāses caur rūtīm cītīgi istabā laužas

Vēl cītīgāk tārpi pagrabā - caur līķiem graužas.

Tiem līķiem, kas jau tur divas nedēļas dus

Kopš brīža, kad sacirtu savus vecvecākus,

Bet nesakiet citiem, lai paliek tas mums

Kā starp labiem draugiem - mazs noslēpums!

/Asaris/

Jautājums

I Daļa:


Viņa jautāja - kāpēc?

Un vai tas sāpēs?

Bet šķita man, ka.. Jautājumu daudz!

Teicu -  tikai kā jokā;

Tas āmurs manā rokā!

Bet labi gan, ka.. Viņa jau klusēja!

II Daļa:

Viņa klusēja turpmāk, kamēr darbojos viņā

Bet urdīja doma mani zemapziņā;

Ja satiksies āmurs un viņas lielās acis,

Kāds iznākums būs?

Pēc āmura tvēru un beigas ir skaidras,

Smadzenes šķīda kā no lācīša skaidas;

Kam  vajadzīgs bija šis jampadracis?

To paskiet jūs!

/Asaris/